Lasa Igors Siliņš. — Ideju Foruma Bibliotēka, 2009. — 128 kbps. — Ilgums 02:17:11.
Acu priekšā piepeši mainījās klinšu siluets; tās pavērās kā priekškars. Ieraudzīju krastā atvāžamies neizmērojamu bezdibeni. Jūra kā apreibusi pacēlās līdzīgi vienam vienīgam vilnim, uz kura muguras plosts saslējās pilnīgi perpendikulāri. Mēs visi trīs apgāzāmies. Vienā mirklī gaisma apdzisa un iestājās visdziļākā tumsa. Pēc tam jutu, ka zem mums vairs nav stingra pamata – nevis kājām, bet plostam. Šķita, ka tas stāvus gāžas lejup. Gribēju kaut ko sacīt tēvocim, bet viļņu rēkoņā nevarēja sadzirdēt ne vārda…